Reizē ar mani pasaulē nāca arī mans dvīņubrālis Uldis. Kad mums bija 3 vai varbūt 4 gadi, mūsu vecāki izšķīrās. Patēvs mani ieredzēja vairāk kā brāli un laikam tādēļ jau 6 gadu vecumā mērķtiecīgi virzīja uzsākt daiļslidotājas sporta gaitas. Ko gan es varēju saprast tajā vecumā? Kur mani virzīja, tur gāju. Bet, kad brīvā laika nodarbe strauji kļuva par sūru, grūtu darbu un dažu gadu laikā bērnība bija beigusies, daiļslidošana man sāka riebties un uzmācās domas, kas esmu nokļuvusi kaut kādā verdzībā. No piecām vai sešām manām daiļslidošanas trenerēm tikai divas atceros kā jaukas un sirsnīgas, īpaši Agitu Ābeli. Es nebiju supertalantīga, un mana patēva un treneru prasības, nosodījums, manipulēšana kļuva par neizturamu garīgu un psiholoģisku smagumu.
Septiņu ar pus gadu vecumā mana daiļslidošanas horeogrāfe Māra (vienmēr viņu atceros kā mīļu, sirsnīgu pedagogu) ieteica man pieteikties Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā baleta klasē. Atlasē mani neuzņēma. Teica, ka ķermeņa izmēri neatbilstot standartiem.
Šodien par to tikai pasmaidu, jo esmu dejotāja un mācu baleta pamatus un klasisko deju ikvienai dzīvai būtnei, kurai patīk dejot. Iedrošinu un nostiprinu pašvērtējumu katrai mazai meitenītei vai sievietei, ja kāds jau paspējis viņai pateikt: "Tu taču neesi nekāda dejotāja!" Aleluja, slava Radītājam, ka viņš katram piešķīris spēju dejot!
Savu Radītāju es personīgi iepazinu caur lielām dzīves grūtībām, un no sirds esmu pateicīga Viņam par milzīgo žēlastību, ko Viņš man dāvājis savā Dēlā Jēzū Kristū.
Uzaugot ģimenē, kur alkohols un vardarbība nebija sveša parādība, kur man netika dota iespēja izvēlēties darīt to, ko es vēlos (nodarboties ar vieglatlētiku un deju), jau 13 gadu vecumā piedzīvoju garīgu un morālu izdegšanu. Un tad 15 gadu vecumā papildus tam nāca vēl kāds dzīves pārbaudījums – nelaimes gadījumā mans dvīņubrālis šķīrās no šīs dzīves, no manis. Pār manu dvēseli nolaidās absolūta Nāves elpa un bezcerība.
Deviņdesmitajos gados Latvijā populārs kļuva sieviešu hokejs. Agresīvais, brutālais, nežēlīgais hokejs man šķita kā risinājums, lai atjaunotos, atgūtu dzīves alkas pēc smagajiem dzīves pārbaudījumiem. Bet nē, komandas sporta veids, izbraukumu spēles, iepazīšanās ar vīriešu hokeja spēlētājiem manu tikumu, mīlīgumu, trauslumu, šķīstumu, garīgumu tikai grāva un ietekmēja negatīvi.
Neskatoties uz to, ka kādā Latvijas sporta žurnālistu sarīkotā aptaujā, nosakot simpātiskāko Latvijas sieviešu hokeja izlases spēlētāju, tituls tika man, dzīve nebija baudījums, un es pati jau sen sev nešķitu garīgi un sievišķīgi skaista. Bēguļodama un slēpdamās no patiesības, ka esmu nelaimīga, dzīvodama sērās (arī mani šķirtie vecāki bija sērās un nelaimīgi, tādēļ mierinājumu nemācēja man sniegt), es kritu dziļāk un dziļāk smagā nomāktībā un bezcerīgumā. Tā pagāja mani pusaudzes, jaunietes gadi.
Kādā reizē, kad Latvijas sieviešu hokeja izlases sastāvā devos uz Eiropas čempionātu Krievijā, vilcienā Rīga – Sanktpēterburga lielākā daļa sieviešu hokeja izlases meiteņu un arī treneri, lai īsinātu ceļu, kā arī daudzu citu apsvērumu dēļ, sāka lietot alkoholu. Tajā skaitā es. Jau tad, 17 gadu vecumā, mācēju "labi" iedzert. Precīzāk sakot, nemācēju — es vienmēr lietoju pamatīgi, jo reibuma stāvoklis man ļāva uz brīdi aizmirst dzīves smagumu. Vilciena kupejās, gaitenī – it visur kāda pārdzērusies hokejiste, un pēkšņi kāds zīmīgs notikums. Diezgan iereibusi stāvēju vilciena gaitenī, kad negaidīti atvērās kādas kupejas durvis un mani uzrunāja jauka sieviete: "Mīļais bērns, vai tu pazīsti Jēzu? Vai tu tici, ka šajā pasaulē ir Dievs, ka Viņš var tevi izglābt, palīdzēt un dot jaunu dzīvi?" Uzreiz nekas manā dzīvē neizmainījās, tomēr vēl šodien spilgti atceros šo notikumu, un ticu, ka Dievs caur šo sievieti jau tad aicināja mani pie sevis.
Skumjas un bezcerīgums, daudz ārzemju braucienu, fiziski smagas vasaras nometnes bez žēlastības. Ar grūtībām absolvēju Ziemeļvalstu ģimnāziju, norvēģu valodas klasi. Visādas nepareizās izvēles attiecībās ar puišiem. Attiecības veidot es nemācēju un nesapratu, kāda ir forma un saturs skaistām attiecībām, jo nekad ko tādu nebiju redzējusi manās ģimenēs. Vientulība un nomāktība, izklaides un paģiras, darbs, mācības — tas viss mijās un gāja vienā lielā karuselī. Dzīvē man nebija nekāda fokusa, bet vienu es zinu — es izmisīgi meklēju laimi un mieru dvēselē, dziedināšanos un pašapziņu, identitāti – to mazo meitenīti, no kuras manī sen vairs nekas nebija palicis. Šķita, ka šajā pasaulē nav nevienas dzīvas būtnes, pie kuras es varētu rast mierinājumu, izārstēt skumjas un samierināties ar zaudējumiem, ticēt Mīlestībai. Es vienkārši eksistēju.
Līdz brīdim, kad biju turnīrā Vācijā, un iepazinos ar Artūra tēvu. Arī treneris, hokejists. Kad atgriezāmies Latvijā, sarakstījāmies dzimtsarakstu nodaļā. Pēc tam vienu sezonu viņš dzīvoja Vācijā, bet es Šveicē. Biju viesspēlētāja kādā hokeja komandā, kā arī pamatīgāk apguvu hokeja slidošanas treneres profesiju. Pēc tam Vācijā mācījos par power skating treneri. Tur 23 gados man piedzima mans mīļais dārgums Artūrs. Šajos apstākļos radās dzīves fokuss uz kaut ko. Tomēr pēc pusotra gada ar Artūra tēvu izšķīrāmies.
Mana pastāvīgā power skating treneres karjera sākās 24 gadu vecumā. Bija atzinība un augsts novērtējums, pieprasījums, jo Latvijā tas bija kaut kas unikāls un jauns. Spēcīgas alkas pēc atzinības un novērtējuma pastāvīgi veda mani maldos un neceļos. Būdama mamma, atraktīva sieviete, bet dvēseliskā un garīgā diskomfortā, es joprojām nebiju ieguvusi patiesu, skaistu dzīvesprieku.
To, ka esmu pavisam iztukšota, ka nezinu, kā priekpilni dzīvot, baudīt un lietot savus talantus, es pilnībā sapratu, kad man bija 25 gadi. Vienīgais spēks, lai neļautos sātana vilinājumam izdarīt pašnāvību, bija mans bērns. Tik daudz es apzinājos, ka pašnāvība nav risinājums.
Vēlāk Dievs caur Minesotas programmas terapiju mani izglāba. Tur es pirmo reizi redzēju Bībeli, sarunājos ar mācītāju, satiku bēdubrāļus, starp kuriem bija ļoti liels skaits sportistu un treneru, kuru dzīves bija sabeidzis alkohols, narkotikas, azartspēles, smaga bērnības pieredze, izjukušas attiecības utt. Visi viņi meklēju iespēju dzīvot laimīgu dzīvi.
Pēc terapijas es atradu sev draudzi, kļuvu dievbijīga, gādīga, apzinīga mamma, man bija saglabājušās darba vietas, un tomēr, es pastāvīgi vēl izjutu nepiedošanu vecākiem, sēras pēc dvīņubrāļa, depresīvas sajūtas un ilgas pēc kaut kā. Es atkritu no Dieva. Romantiskas attiecības ar citu hokejistu un treneri, izklaides, ballītes – pēc gada (2010.gadā) man pieteicās bērniņš. Mana skaistā un brīnumtalantīgā Made.
Kļuvu mamma diviem bērniem, kurus audzināju viena, tādēļ nonācu ļoti lielās finansiālās grūtībās. Mani atbalstīja draudze, jo biju iemācījusies būt pazemīga, sadarboties, atzīt, ka ne vienmēr un it visā ir tikai mana taisnība. Biju iemācījusies mazāk apvainoties, baiļu un vientulības sajūta sāka atkāpties, cilvēkos sāku justies brīvāka un atgūt savu patieso es – nebaidījos nosaukt vārdā savus sapņus un mērķus.
2012. gadā kļuvu par pastāvīgo kalpotāju Saldus kristīgās misijas centrā. Kopā ar saviem bērniem dzīvoju kristīgajā kopienā un saņēmu garīgo aprūpi. Esot ikdienas kristīgajā kalpošanā un aktivitātēs, pēc gada sāku justies garīgi veselāka. Kristus klātbūtnē un Viņa varenajā spēkā, intensīvi meklējot Dieva tuvumu, 35 gadu vecumā sāka notikt atveseļošanās un dziedināšana.
Dievs Tēvs, mans Radītājs, ir nesis mani savās žēlastības pilnajās rokās cauri dzīvei, kaut ilgu laiku es to nezināju vai nevēlējos zināt, cik ļoti Viņš mani mīl!
Šobrīd, kad rakstu šo liecību, esmu trešā bērniņa gaidībās. No sirds esmu pateicīga Tēvam, ka brīdī, kad paklupu, Viņš cieši turēja manu roku un neļāva nokrist pilnībā, lai es varētu piedzīvot vēl vienu Viņa Brīnumu savā dzīvē.
Visi mani bērni ir Dieva Brīnumi, un es mīlu viņus bezgalīgi. Pateicos maniem bērniem, kurus Dievs man devis, jo sargāt viņus, gādāt par viņiem, audzināt viņus, mīlēt un ciest, lūgt Dievu par viņiem katru dienu, priecāties par viņu dzīvēm un svētīt tās – tie ir apstākļi, kuros man veidojušās personīgas un intīmas attiecības ar Tēvu, manu Radītāju.
Kopā ar mīlošo Debesu Tēvu esmu realizējusi sapni par deju, atguvusi sirdsmieru un beidzot atbrīvojusies no pārlieku ieilgušajām sērām par brāļa nāvi. Audzinu Debesu Tēva dāvātos bērnus un zinu, ka, mācoties dzīvot Viņa Mīlestībā, daudz svarīgāk par spēju nepaklupt ir spēja piecelties paļāvībā uz Viņu. Es turpinu uzticēties Jēzum, smaidot caur asarām, jo Viņā ir cerība, un es ticu, ka piedzīvošu patieso, pilnīgo uzvaru, ko spēj dāvāt tikai Viņš.