Uzaugu kristīgā ģimenē Albertā, Kanādā. Mani kristīja, kad biju zīdainis,un aptuveni sešu gadu vecumā es pieņēmu Jēzu savā dzīvē. Es neatceros visas detaļas par to, kā tas notika, bet atceros, ka mamma izstāstīja man Evaņģēliju un es vēlējos nokļūt debesīs un saņemt grēku piedošanu, tādēļ es lūdzu, lai Jēzus ienāk manā sirdī.
Vecāki mani turpināja audzināt saskaņā ar kristīgajām vērtībām, bet tad, kad es atstāju mājas, lai mācītos koledžā, es sāku pamazām virzīties prom no Dieva. Mana ticība nebija vēl nobriedusi, tādēļ Dievs man kļuva mazsvarīgs, dzīve ar Viņu vairs nebija mana prioritāte. Es sāku darīt lietas tā, kā pats vēlējos. Es pārstāju iet uz baznīcu un arī Bībeli tikpat kā neatvēru. Līdz pat pēdējam studiju gadam viss bija tik labi, ka vispār nejutu vajadzību uzticēties Dievam. Man ļoti labi veicās mācībās, koledžas hokeja komandā biju kapteinis, man bija skaista draudzene, bija parakstīts līgums ar profesionālu hokeja komandu, kurā spēlēt pēc studiju beigšanas. Tomēr, dzīvojot grēkā, es piedzīvoju grēka sekas. Pēc izlaiduma biju plānojis vasaru pavadīt prom no mājām, taču sekoja notikumu virkne, kas mainīja manus plānus un manu dzīvi. Es atgriezos mājās, un ticu, ka tāds bija Dieva plāns. Koledžas dzīve bija beigusies, arī attiecības ar meiteni izbeidzās — daži no elkiem, kurus savā dzīvē biju nolicis pirms Dieva, tika sagrauti, un es jutos ļoti slikti. Zināju, ka man jāatgriežas pie Dieva, ja vēlos sakārtot savu dzīvi. Es sāku saredzēt Dieva roku izaicinājumos, ar kuriem saskāros, un sapratu, ka Viņš nekad nebija mani atstājis, pat tad, kad es biju novērsies no Viņa.
Dzīvojot mājās, atkal sāku iet uz baznīcu, lasīt Bībeli, un es izlasīju visas kristīgās grāmatas, kas mums bija mājās.Pirmo reizi mūžā piedzīvoju, ka Dieva Vārds ļoti personīgi uzrunāja mani un Bībelē teiktais kļuva ļoti reāls. Es sapratu, ka man jāizvēlas, lai Jēzus būtu manas dzīves prioritāte,un tajā vasarā es no jauna apliecināju savu pilnīgo uzticēšanos Viņam. Es izlēmu kristīties, jo toreiz bērnībā, kad mani kristīja, tā nebija mana izvēle.Tas bija Dievs,kurš mani vadīja spert šo uzticēšanās soli, un tā bija neaprakstāma sajūta, kad mans draugs mācītājs kristīja mani un es dalījos savā liecībā ar visiem, kuri bija atnākuši uz baznīcu tajā dienā.
Es joprojām neesmu perfekts,un Dieva darbs, lai mainītu mani,turpinās, bet es zinu, ka tagad esmu uz pareizā ceļa, jo ļauju Dievam vadīt savu dzīvi. Dievs patiešām mani ir svētījis, un bez Viņa vadības es šodien ne būtu tur, kur es esmu. Esmu pateicīgs Viņam par visu!
Pēc koledžas absolvēšanas piecas sezonas biju profesionāls hokejists gan Amerikas hokeja līgā (AHL), gan Nacionālajā hokeja līgā (NHL). Kad beidzās mana pēdējā sezona Ziemeļamerikā, es jutu, ka ir laiks doties spēlēt kādā no Eiropas komandām, un 2017./2018. gada sezona izvērtās par milzīgu svētību manā dzīvē.Sākumā man nebija ne jausmas par to, ko Dievs man gatavo. Par iespēju piedalīties olimpiskajās spēlēs tajā laikā pat nedomāju. Es zināju par NHL vadības lēmumu liegt līgas spēlētājiem iespēju piedalīties 2018. gada Ziemas olimpiskajās spēlēs, bet neuzskatīju, ka tas varētu attiekties uz mani, jo biju pārliecināts, ka ir daudz citu spēlētāju, kuri ir pārāki par mani.
Apsverot vairākas potenciālās komandas Eiropā un lūdzot Dieva vadību lēmuma pieņemšanā, es parakstīju līgumu ar KHL hokeja klubu Rīgas “Dinamo” un ierados Latvijā. Sezonas sākumā tiku uzaicināts pievienoties Kanādas izlasei pārbaudes turnīrā Sočos. Nospēlēju labi, tādēļ tiku uzaicināts uz vēl kādu turnīru, un pēc tam mani aicināja vēl un vēl.Tad es jau sāku ieraudzīt, ka olimpiskās spēles Phjončhanā varētu būt arī mana iespēja. Pēc sešiem turnīriem, kad lēmums par Kanādas olimpiskās komandas sastāvu bija pieņemts, man pateica, ka esmu iekļauts komandas sastāvā. Es biju ļoti pateicīgs Dievam par visu.
Sākumā bija grūti noticēt, ka brīnišķīgā pieredze, ar kuru Dievs mani svētījis, ir īstenība. Man bija iespēja pārstāvēt Kanādu olimpiskajās spēlēs, un mūsu komanda Dienvidkorejā izcīnīja bronzas medaļas. Tā ir Dieva svētība, par kādu nebiju pat sapņojis. Es esmu pateicīgs Viņam par to. Tagad man paveras vēl plašākas iespējas pastāstīt cilvēkiem par Jēzu. Bez Viņa es neesmu nekas. Esot kopā ar Viņu, man ir viss, kas vajadzīgs.
Foto: personīgais arhīvs, Sergejs Baranovskis