Piedzimu ģimenē, kurā basketbols bija ļoti lielā godā. Mamma, tētis, viņa māsa un vēl daži citi radi nopietni nodarbojās ar basketbolu. Tāpēc es dažreiz jokoju, ka man basketbols ir iedzimts. Basketbola treniņus regulāri sāku apmeklēt kopā ar mammu, kad mācījos 3. vai 4. klasē. Kopā ar mammu tāpēc, ka viņa bija mana trenere līdz 18 gadu vecumam, kad pabeidzu sporta skolu Rīdzene. Jaunietes gados es tiku iekļauta arī U16, U18 Latvijas izlasēs un vienu reizi tiku izvēlēta kā Latvijas sieviešu basketbola izlases kandidāte.
Kad man bija 16 vai 17 gadu, manā dzīvē ienāca Dievs. Tas notika ļoti pakāpeniski. Manā komandā bija meitenes, kuras apmeklēja jauniešu draudzi un Bībeles studijas jauniešiem. Es pamanīju ļoti lielas izmaiņas viņu dzīvēs, un tas lika man uzdot jautājumus, meklēt šo izmaiņu iemeslu. Reiz aizgāju viņām līdzi uz Bībeles studijām. Man ļoti patika draudzīgā atmosfēra un cerība, ko sāku saskatīt arī savā dzīvē. Lai gan Bībeles stāstus biju dzirdējusi jau iepriekš, viss, ko dzirdēju kopīgajās Bībeles studijās, man bija jauns un nepazīstams. Mācoties 12. klasē, regulāri sāku iet uz draudzi un lēnām iepazinu Debesu Tēvu un vēlāk arī Jēzu Kristu. Sportā es jutu ļoti lielu atbalstu no Tēva un man bija vieglāk motivēt sevi trenēties un nepadoties spēles laikā. Tas mainīja manu attieksmi pret tiesnešiem (vairs nekurnēju) un nerunāju pretī arī savai trenerītei (mammai). Tas bija viegli. Es pārtraucu ballēties ar jauniešiem, kur parasti notika neveselīgas izdarības, pārtraucu uzpīpēt un iedzert. Tas man bija liels sasniegums. Draugi skolā nespēja noticēt pārmaiņām manā dzīvē. Arī mācībās manas sekmes uzlabojās. Vidusskolu pabeidzu gan ar labām atzīmēm, gan labām attiecībām ar visiem skolotājiem.
Pēc vidusskolas beigšanas es devos uz ASV, kur pavadīju četrus gadus, spēlējot basketbola komandās un studējot. Kad turpināju mācības ASV, saskāros ar ļoti lielām emocionālām grūtībām tieši basketbola jomā. Nesaprotamu iemeslu dēļ ļoti bieži nācās cīnīties par vietu laukumā. Bieži spēles atsēdēju malā uz soliņa. Tie bija grūti laiki, bet, pateicoties tam, ka es zināju, kur meklēt mierinājumu un spēku, Dievs man atbildēja ar vairākām svētībām. Sākumā man bija grūti pieņemt to, ka mani nelaiž spēlēt, bet līdz ko es Dievam lūgšanā atdevu savas tiesības spēlēt tik, cik es vēlos,un priecāties par katru man doto minūti, notika dažādi brīnumi. Bija pat reizes, kad, uzejot laukumā no rezervistu soliņa, es sametu vairākus punktus pēc kārtas un nākošo spēli sāku pamata pieciniekā. Tas bija kolosāli! Es zināju, ka tas ir Dievs, kas man to dāvā!
Pēc ASV es devos uz savu pirmo profesionālo komandu Anglijā Manchester Mystics. Tad gadu pavadīju Latvijas klubā TTT. Pēc sezonas Latvijā tiku iekļauta Latvijas studentu izlasē, un mēs devāmies pārstāvēt Latviju Pasaules vasaras Universiādē Taizemē. Spēlējot tur, piedzīvoju ļoti lielu atbalstu no kustības Athletes in Action. Sporta kapelāni palīdzēja vēl vairāk izprast,kādai jābūt manai motivācijai sportā. Kad visa centrā ir Kristus, tad es varu atdot sevi visu un sasniegt savu potenciālu par visiem 100%. Svarīgi negaidīt cilvēku uzslavu vai atzinību, bet saņemt to no Dieva, jo Dievs mūs mīl neatkarīgi no mūsu sasniegumiem. Visvairāk tas ietekmēja komandas biedrus un trenerus, jo viņi redzēja manu attieksmi un rezultātus. Pēdējā profesionālā basketbola sezona bija Itālijā.Tajā laikā iepazinos ar basketbolistu Artūru Piļkēviču, un 2009. gadā mēs devām viens otram laulības solījumu Dieva priekšā. Tagad audzinām četrus fantastiskus bērniņus. Abi ar vīru joprojām sportojam un kalpojam gan draudzē, gan mums pazīstamiem sportistiem, lai palīdzētu viņiem ieraudzīt jēgu ne tikai sportā, bet arī dzīvē un atrast galveno mērķi — sekošanu Kristum.
Foto no personīgā arhīva