Piedzimu Sibīrijā, jo vecāki bija izsūtīti. Kad man bija divi gadi, mēs atgriezāmies Latvijā un dzīvojām Ventspilī. Jau no astoņu gadu vecuma sāku trenēties Ventspils basketbola skolā un no 13 gadu vecuma sāku spēlēt Latvijas PSR izlasē savā vecuma grupā. Jauniešu vecumā izdevās divas reizes kļūt par PSRS čempionu un vienu reizi PSRS Skolēnu spartakiādē izcīnīt otro vietu. 17 gadu vecumā debitēju ASK meistarkomandā un no 18 gadu vecuma divpadsmit sezonas nospēlēju VEF meistarkomandā kopā ar Vili Krištopanu, Juri Visocki, Valdi Valteru, Juri Kalniņu, Juri Čirkovu un citiem spēlētājiem. Bijām ļoti apzinīgi un ambiciozi, ļoti daudz trenējāmies individuāli. Visus atvaļinājumus pavadījām vieglatlētu treniņnometnēs. Atceros prieka asaras, kad 1977.gadā tikām PSRS augstākajā līgā un izšķirošā spēle bija Daugavas sporta namā. PSRS augstākajā līgā noturējāmies līdz Latvijas neatkarības atgūšanai. Vēl spilgtā atmiņā ir spēle ar Maskavas Dinamo, kad otrajā pagarinājumā iemetu divus izšķirošos metienus.
Vai es pazinu Dievu tajā laikā? — Nē. Vai bija lepnums, ka esi slavens? — Jā, bija.Vai patika, ka medijos par tevi raksta un runā? —Jā, patika.
Tad sākās trenera karjera. Vienu gadu strādāju par VEF meistarkomandas galveno treneri un trīs gadus Somijā Pori pilsētā trenēju vīriešu SISU komandu. No Somijas trešās līgas mēs tikām līdz pirmajai. Bija daudz skaistu un brīnišķīgu uzvaru. Kad atgriezos no Somijas, 1993. gadā nodibināju savu uzņēmumu, kas joprojām ir vadošajās pozīcijās Latvijā.
1994. gadā draugs uzaicināja mani uz baznīcu, un es sāku iet diezgan regulāri, bet dzīvoju un baudīju dzīvi kā vairums uzņēmēju. Bībeli praktiski nelasīju, Dieva Vārdu saņēmu tikai tik daudz, cik dzirdēju sprediķus baznīcā. Tajā laikā mums ģimenē bija mājkalpotāja, kura bija ļoti ticīga. Desmit gadus viņa klauvēja pie mūsu sirdīm, bet mēs domājām, ka ar mums viss ir kārtībā ticības ziņā, jo uz baznīcu taču gājām.
Un tad 2010. gada janvārī manai sievai konstatēja vēzi ceturtajā stadijā. Pēkšņi dzīves ritenis iegriezās pavisam citādi. Es pieņēmu Jēzu par savu Kungu un Pestītāju nedēļas laikā. Sapratu, ka biju gājis uz baznīcu 16 gadus un iekšēja bijība pret Dievu manī bija, bet nebiju piedzimis no augšienes. Sākās visas ģimenes kopējās lūgšanas.Paldies mājkalpotājai, kura mūs neatstāja, bet parādīja un mācīja mums mājas grupā par Dieva Valstību. Šie bija divi skaistākie gadi mūsu laulībā, kad mūsu attiecībās ienāca Dievs, un šajos divos gados arī mans dēls un meita atgriezās pie Dieva.Tagad Jēzus ir mūsu Pestītājs un Glābējs.
2012. gadā mana sieva aizgāja mūžībā pie Tā Kunga. Mēs nesabrukām un neiekritām depresijā, jo visi pazinām To Kungu, un Dieva Vārds un Gars pārliecina, ka tiem, kas uzticas Kristum, ir sagatavota dzīves vieta mūžībā kopā ar Dievu. Tas dod mieru. Kad mūsos ir šī pārliecība, tad vairs nav baiļu no nāves.
Man ir brīnišķīgas attiecības ar dēlu un viņa sievu, ar meitu un viņas vīru, ar trīs mazbērniem. Mēs bieži kopā lūdzam un slavējam Dievu. Pēc diviem vientulības gadiem Dievs man deva brīnišķīgu ticīgu sievu un trīs audžubērnus. Viss dzīvē ir atjaunojies, un par visu es esmu pateicīgs Dievam. Kad pieskaras Dieva Gars, tad vairs nav nozīmes vecumam, tad mēs smeļamies gudrību no Dieva un saprotam viens otru daudz labāk.
Man tik ļoti patīk atrasties ticīgo sadraudzībā, jo tur vienmēr tiek runāts par to, kas labs, kas svēts, kas tīrs. Mēs aizlūdzam viens par otru, ieliekam visu Dieva rokās, un atliek tikai brīnīties, kā Dievs atbild uz lūgšanām. Tuvojieties cilvēkiem pazemībā un mīlestībā! PIEDOŠANA un MĪLESTĪBA — tie ir divi atslēgas vārdi no Bībeles. PIEDOŠANA un MĪLESTĪBA uzvar visās dzīves situācijās. Kalpot Dievam nozīmē, ka mūsu vienīgā motivācija ir mīlestība pret Viņu. Ja mēs Viņu mīlam, mēs turēsim Viņa Vārdus4. Mūsu dzīves pamatam ir jābūt Jēzum Kristum un personīgām attiecībām ar Viņu!
Foto no personīgā arhīva