Raimonds Mežiņš  //  Kapelāni

Vertikālā dimensija

Sporta jomā cilvēki visbiežāk uzticas sev, savam spēkam, savam organismam (uz iekšu) un labākajā gadījumā trenerim (uz āru). Bet ir vēl trešā, vertikālā dimensija — Dievs (uz augšu).

Izaugu sportistu ģimenē. Mans tētis ir spēlējis hokeju amatieru līmenī, bet mamma ir izbijusi volejboliste, kas spēlējusi pat PSRS izlasē. Četru gadu vecumā tētis mani aizveda spēlēt hokeju. Man tas patika, tādēļ hokejā esmu pavadījis 25 gadus no savas dzīves. Arī mana māsa bērnībā spēlēja hokeju un tenisu. Mājās vienmēr skatījāmies sporta pārraides. Visas manas un māsas dzimšanas dienas tika pavadītas kopā ar vecāku sporta draugiem. Tādu es atceros bērnību.

Gāja laiks, un sports vairs nedeva piepildījumu dzīvē. Ir labi sportot, interesanti skatīties sporta pārraides TV (to daru vēl joprojām), bet sapratu, ka tas nav manas dzīves aicinājums. Sāku uzdot jautājumu — kāds ir mans aicinājums? Mamma izmācījās par pedagogu, tētis uzsāka uzņēmējdarbību, bet ko man dzīvē darīt? Biju pabeidzis Cēsu 4. arodvidusskolu kā galdnieks, bet sapratu, ka no manis galdnieks nesanāks. Plānoju iestāties augstskolā. Ekonomistos netiku, bet bija brīvas vietas RTU elektriķos. Iestājos, sāku mācīties un sapratu, ka arī tas nav man. Bija nopietna saruna ar tēvu, un sapratu, ka šo noteikti nemācīšos. Ko nu?

Domāju, raidīju savas domas kaut kur (Dievu tajā laikā vēl nepazinu), un atnāca ļoti skaidra atbilde: “Tu darbosies ar cilvēkiem!” Dievu es iepazinu pēc trim gadiem. Tajā laikā man bija 23 gadi, un mamma vēlējās, lai es nokristos. Es neko nesapratu, neko negribēju zināt par Dievu, bet mammas iespaidā aizgāju pie mācītāja, kas neko neprasīja mācīties, un tiku kristīts. Pēc kristībām Dieva Svētais Gars no iekšienes sāka ar mani runāt, ka tas, ko es daru, ir slikti — tusiņi, alkohols, sievietes un visas citas problēmas, bet tajā laikā es nesapratu, ka tas ir Viņš. Pagāja deviņi mēneši, un es vēlreiz tiku uzrunāts, satiekot vairākus kristiešus un kādu mācītāju. Manī mītošais Svētais Gars sasaucās ar cilvēku runāto, un es piedzīvoju, ka Dievs ir. Un tad man likās, ka man vajag vairāk par to visu uzzināt. Es pieteicos iesvētes nometnei Talsos, kuru organizēja Talsu luterāņu baznīca, un šajā iesvētes nometnē, kur tika runāts par Dievu, stāstīts par Viņu, es pilnīgi sapratu, ka tas ir Viņš, kas man vajadzīgs. Es sapratu, ka vēlos sekot Jēzum.

Pēc tam, kad biju pieņēmis lēmumu dzīvot ar Dievu, mana pasaule ļoti pārvērtās. Pēkšņi es ieraudzīju kaut ko vairāk, nevis tikai sportu un dzīvi ap to. Es ieraudzīju skaisto, Dieva radīto pasauli, mākslas darbus, operu, teātri un citus mākslas veidus. Es sapratu, ka ilgu laiku biju dzīvojis kaut kādā savā pasaulē, bet nu beidzot ieraudzīju realitāti. No vienas puses, tā bija ļoti skarba (mani grēki), bet, no otras puses, ļoti skaista — Dieva darbs pie manis un ap mani. Sapratu, ka vislabākais veids, kā darboties ar cilvēkiem, ir pastāstīt viņiem par Dievu, jo Viņš ir visu lietu Radītājs, tādēļ es kļuvu par mācītāju un meklēju iespējas runāties ar cilvēkiem par Dievu un mums, Viņa radībām.

Kad 2014. gadā Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā tika izveidots LSPA Sporta kapelānu serviss, mani aicināja būt par vienu no sporta kapelāniem. Tā kā man patīk uzsākt jaunas lietas, es piekritu un esmu Dievam pateicīgs, ka varu realizēt savu aicinājumu arī sportā. Sporta jomā cilvēki visbiežāk uzticas sev, savam spēkam, savam organismam (uz iekšu) un labākajā gadījumā trenerim (uz āru). Bet ir vēl trešā, vertikālā dimensija — Dievs (uz augšu). Mans aicinājums ir cilvēkus iepazīstināt ar šo trešo dimensiju un piedāvāt veidot personiskas attiecības ar Visuvareno Radītāju, kurš mūs visus uztur pie dzīvības, spēka un dāvā mums veiksmi pēc Sava prāta . 

 

Foto no personīgā arhīva