Dievu zinu jau no agras bērnības, kad kopā ar māsu sākām iet Kuldīgas Svētās Katrīnas evaņģēliski luteriskās draudzes svētdienas skoliņā. 1989. gada 24. decembrī divu gadu vecumā tiku kristīts šajā pašā draudzē.
Līdz septiņu gadu vecumam biju regulārs svētdienas skolas apmeklētājs, bet tajā laikā man tas vairāk likās kā pulciņa apmeklējums. Dievs šķita kaut kas ļoti liels un neiespējams. Toreiz es domāju, ka svētdienās būtu labāk palikt mājās un ar sētas draugiem spēlēties, nevis doties uz dievkalpojumu. Tagad ticu, ka jau tad Dievam biju ļoti svarīgs, lai gan tajā laikā neko daudz neapzinājos. Un Viņš man nepagrieza muguru arī tad, kad pieaugu un pamazām no Viņa neapzināti aizgāju.
Kad sāku iet skolā, vienmēr biju ļoti aktīvs. Man ārkārtīgi patika visāda veida sportiskas aktivitātes. Vienpadsmit gadu vecumā izvēlējos trenēties riteņbraukšanā, jo man ļoti patika braukt ar riteni. Ar tēti daudz braucām dažādās veloekskursijās. Gadiem ejot, riteņbraukšana iepatikās arvien vairāk,tādēļ piecpadsmit gadu vecumā iestājos Murjāņu Sporta ģimnāzijā, kur mācījos līdz vidusskolas beigšanai.Esmu bijis Latvijas jauniešu,junioru un U-23 izlases dalībnieks. Pēc vidusskolas beigšanas pievienojos tā laika vienīgajai Latvijas profesionālajai riteņbraukšanas komandai Rietumu Banka-Rīga. Rezultāti katru gadu uzlabojās līdz brīdim, kad padevos nedisciplinētai sportista dzīvei. Pēc sezonas beigām sākās ballītes, alkohols un zālīte. Treniņi un gatavošanās nākamajai sezonai palika otrajā vietā. Sezonu vienmēr uzsāku ar kādām veselības problēmām. Nācās izlaist daudz nozīmīgu sacensību, un komanda vairs nerēķinājās ar mani kā perspektīvu jauno braucēju.
Kad komanda pārstāja mani ņemt uz sacensībām, man sākās depresija, jo domāju, ka 21 gada vecumā esmu norakstīts, nekam nederīgs cilvēks. Sāku atkal tusēties, šoreiz jau sezonas laikā, līdz ar to braucu vēl dziļākā grāvī. Tajā laikā mums uz sacensībām un treniņu nometnēm līdzi brauca labs amatieru riteņbraucējs Normunds Beika, kurš tagad ir man ļoti labs draugs. Jau toreiz viņš bija karsts kristietis. Viņš mums vienmēr neuzspiesti stāstīja par Jēzu, kāds Jēzus ir un kā Viņš maina cilvēku dzīves. Normunds redzēja, ka man dūša jau bija papēžos, tādēļ sāka man pievērst pastiprinātu uzmanību. Sākumā tas mani ļoti kaitināja, bet tagad varu pateikt tikai paldies. Kādu dienu es pats viņam jautāju, lai viņš man kaut ko pastāsta par Dievu, jo sāku saprast, ka šādi vairs dzīvot nevēlos, ka man vajadzīga palīdzība. Būtībā viņš man izstāstīja to pašu, ko savulaik bērnībā biju dzirdējis un saņēmis svētdienas skolā. Man pēkšņi radās cerība. Braucot mašīnā, sāku pats lūgt Dievu. Lūdzu, lai Viņš palīdz man atkal dzīvot, ja Viņš tāds ir. Pakāpeniski mana dzīve izmainījās. Es nožēloju visus savus grēkus un tiku iesvētīts Kuldīgas Svētās Katrīnas evaņģēliski luteriskajā draudzē. Manā dzīvē ienāca cerība, miers un paļāvība uz Dievu. Sportā arī viss pēkšņi sakārtojās — dabūju labu U-23 komandu Itālijā un nākamajā gadā jau uzvarēju Latvijas U-23 čempionātā.
Daudzi man tajā laikā pārmeta, ka riteņbraukšana un sports man ir kā elks. Bet es sapratu, ka riteņbraukšana man ir Dieva dota dāvana. Ne jau mācītājs uzkāpa uz riteņa, lai man pastāstītu par Jēzu. Tas bija Normunds — tāds pats riteņbraucējs kā es. Dievs caur viņu mani aizsniedza, tāpēc sapratu, ka arī mans uzdevums ir darīt to pašu. Jēzus mums devis pavēli iet un sludināt — arī profesionāliem sportistiem jādzird mūsu Kunga Jēzus Kristus Evaņģēlijs.
Foto no personīgā arhīva