Gatis Rožkalns  //  Futbols

LAIKU LIEKI TĒRĒT NEDRĪKST

Esmu no Kuldīgas. Precējies. Man ir trīs dēli un meita. Par Dievu līdz vidusskolas beigām, šķiet,nebiju domājis nemaz, līdz iepatikās kāda meitene, kura mani uzaicināja uz kristīgu jauniešu vakaru. Nu šī meitene jau 15 gadus ir mana sieva! Tā sākās mani jautājumi un atbildes par ticību Dievam.

Esmu beidzis vidusskolu ar fizikas-matemātikas novirzienu un Rīgas Tehniskajā universitātē ieguvis profesionālo maģistra grādu būvniecībā un inženiera kvalifikāciju, tādēļ droši varu teikt — lai noticētu Dievam kā personai, man nepietika ar vienkāršu runāšanu vai spriedelēšanu. Biju pieradis,ka lietām manā dzīvē jābūt pamatotām ar faktiem. Sāku Dievam jautāt reālus notikumus, izmaiņas savā ikdienā, un tie piepildījās. Tas man lika daudz nopietnāk aizdomāties par Viņa esamību, par to, cik Viņš ir reāls! Un pienāca diena, kad es no sirds nožēloju grēkus un pieņēmu Jēzu par savu Glābēju. 

Sportiskās aktivitātes sākās ar modernajām dejām 3. klasē. Tad kādi gadi aizritēja basketbolā, kur diemžēl man nebija atļauts piedalīties sacensībās, jo esošajā vecuma grupā biju pusotru mēnesi par vecu, bet citas vecuma grupas nebija. Kad man bija 15 gadu, Kuldīgā izveidojās futbola klubs Cerība, kur iesākās manas futbolista gaitas. Tas vien jau ir brīnums un liecība par Dieva darbiem manā dzīvē. Sākot trenēties tādā vecumā, ir bijusi iespēja vairākus gadus spēlēt Latvijas virslīgā, kā arī pārstāvēt Latviju amatieru, minifutbola un pludmales futbola izlasēs. Man piešķirtas arī dažādas individuālās nominācijas.

Caur šiem sporta gadiem Dievs mani ir ļoti mainījis.Mainījies ir arī veids, kā liecinu par Jēzu blakus esošajiem sportistiem. Ja agrāk gaidīju savu iespēju, kad kāds kaut ko pajautās, un tikai tad sadūšojos liecināt,tad šobrīd saprotu, ka laiks kopā ar šiem cilvēkiem ir ierobežots un to lieki tērēt nedrīkst. Tādēļ uzdrošinos līdzcilvēkus uzrunāt, stāstīt par Jēzu, stāstīt liecības par Dieva darbiem. Uzdrošinos lūgt par viņu vajadzībām un piedzīvoju, ka cilvēki saņem miesas dziedināšanu, atbrīvošanu no dvēseles nastām, atbildes uz saviem jautājumiem. Ir arī tādi cilvēki, kuri nožēlo grēkus un pieņem Jēzu par savu Glābēju. Pateicos Dievam par to visu! 

Šobrīd trenēju bērnus futbolā. Cenšos viņiem iemācīt, ka futbols nav tikai sacensība, bet arī attiecības, komunikācija, atbildība un disciplīna. Bērni ir ļoti atvērti Evaņģēlijam un labprāt ieklausās. Ne velti Jēzus mums saka, lai topam kā bērni. Ne reizi vien treniņos esam piedzīvojuši atbildētas lūgšanas un traumu dziedināšanu.Slava Dievam!

Kādas lietas pasaulē nemainīsies. Daļa cilvēku Jēzū ieklausījās, bet daļa nē. Cilvēki, kuri vēlējās būt Jēzus mācekļi,Viņu pieņēma, bet citi nē! Tā arī šodien — citi mūs pieņems, bet citi nē! Tomēr mūsu katra uzdevums paliek nemainīgs: “Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es (Jēzus) jums esmu pavēlējis!”

Kādu lietu es piedzīvoju atkal un atkal: tie, kas nepieņem manu ticību un sākotnēji mani nicina par to, ka ticu Jēzum, ar laiku sāk mani cienīt un respektēt, redzot, ka palieku nelokāms. Svarīgi ir pastāvēt līdz galam! Lai Dievs palīdz, ka, skrienot šo ticības skrējienu, mēs nepiekūstam un neizstājamies, bet gan cilvēki, kas mums līdzās, pievienojas skrējēju pulkam un tiek mantoti Kungam Jēzum Kristum! 


Foto no Sanda Kuzmicka, personīgā arhīva un beachsoccer.com