Ilonda Dreimane /dz. Strazda/  //  Volejbols

VISU IELIEKU DIEVA ROKĀS

Pēc tam, kad biju pieņēmusi Jēzu savā sirdī, nekas vairs nebija kā agrāk.

Padalīšos ar tevi savā pieredzē par lūgšanas nozīmi manā dzīvē. Esmu kristīta trīs mēnešu vecumā, un es ticu, ka Dieva sēkla tika iesēta, jo tajā brīdī par mani lūdza un uzticēja mani Dievam. Uz vecāsmātes naktsskapīša vienmēr stāvēja Bībele, un bērnībā es mācījos pirmo lūgšanu: “Nu es gribu gulēt iet, Tēvs, ver manas acis ciet!” Arī mamma vienmēr piesauca un lūdza Dievu ar Tēvreizes lūgšanu. Mans tēvs nomira, kad biju vēl maza. Mamma viena mūs abas ar māsu uzaudzināja. Dzīvojām laukos. Bija grūti.Jau skolas gados Kuldīgā sāku piepildīt savu Dieva doto talantu — spēlēju volejbolu. Vēlāk kopā ar PSRS izlasi guvu labus panākumus gan Eiropā, gan pasaulē. 1974. gadā pasaules čempionātā Mehiko izcīnījām sudraba medaļas. Sports ieņēma nozīmīgu vietu manā dzīvē, un tajā laikā par Dievu daudz nedomāju. Nebija arī cilvēku, kas man pastāstītu par Dievu.

Pie ticības nācu brīdī, kad dzīvē viss bija samezglojies. Biju bez darba, arī ar trim bērniem bija jātiek galā vienai. Auga parāds par dzīvokli. Jaunākā meita daudz slimoja, bet diagnozi nekādi nevarēja uzstādīt. Biju izmisumā. Tad Dievs atsūtīja pie manis Savus šīs zemes sūtņus — meitenes, kuras par mani aizlūdza. Es raudādama nožēloju grēkus un pieņēmu Jēzu Kristu par savu Glābēju un Pestītāju. Bet tikai vēlāk sāku saprast, kas ar mani noticis,jo viss manā dzīvē kardināli sāka mainīties.

Mans ceļš kopā ar Dievu bija ļoti straujš. Pēc tam, kad biju pieņēmusi Jēzu savā sirdī, nekas vairs nebija kā agrāk. Mēs ar māsu iesvētījāmies. Bērni tika kristīti, jo jutu vēlēšanos viņus vest pie Dieva. Vecākie bērni jau bija pilngadīgi, bet tie atsaucās manam aicinājumam. Dievs man deva laulāto draugu.

Regulāri lasīju Bībeli, pavadīju rītos laiku lūgšanās un domāju, ko tālāk. Tad, lasot izdevumu Svētdienas Rīts, uzzināju, ka Lutera Akadēmijā tiek uzņemti studenti kristīgās mācības skolotāju programmā. Studijas paredzētas sestdienās — tātad tieku. Iestājos un pabeidzu. Bet ko tālāk? Man nebija pedagoga izglītības. Nejauši (es teiktu — Dievjauši) man tika piedāvāta no valsts budžeta finansēta studiju vieta Latvijas Universitātē pedagoģijas programmā. Lekcijas sestdienās un svētdienās —atkal tieku! Kad pabeidzu studijas LU, man tūlīt piedāvāja strādāt skolā Rīdze par kristīgās mācības skolotāju. Protams, es piekritu. Sāku mācīt kristīgo mācību, arī koriģējošo vingrošanu, un pirmsskolas bērniem ierādīt sporta pamatus.

Jau sen ticu, ka Dievam ir plāns katram no mums,un joprojām pārliecinos par to. Visu ieliekot Dieva rokās, paļaujoties tikai uz Viņu, nožēlojot grēkus, lūdzot un pateicoties par visu, Dievs mums paver ceļu dzīvē un iesaistās mūsu problēmu risināšanā. Dievs nav teicis, ka mums, kristiešiem, nebūs problēmu. Ar tām saskaramies nepārtraukti. Kad atzīstos savos grēkos, Viņš man piedod. Es izlūdzos Dieva svētību, lai tiktu no tā visa vaļā. Lūgšanu grupiņā kopā ar citiem kristiešiem lūdzam par aktuālo mūsu draudzē, ģimenēs, darba vietās, pašos. Katru rītu lūdzu par mīļajiem cilvēkiem, par sevi, par darba devējiem, par draudzi, mācītājiem, kaimiņiem. Mēs ar vīru viens otru svētījam un aizlūdzam, pirms dodamies uz darbu. Ieliekam viens otru Dieva rokās.

Noskaitu arī 21. psalmu un lūdzu: “Kaut Tu, Dievs, mani svētīdams svētītu, kaut Tu pasargātu mani no visa ļauna, lai ļaunajam ienaidniekam nebūtu varas pār mani, kaut Tava roka vienmēr būtu pie manis un kaut es Tevi mīlētu no visas savas sirds, gara, dvēseles un spēka un savu tuvāko, kā sevi pašu.”

Vēl tāls ceļš mums ar vīru ejams līdz pilnībai. Dievs vienmēr atkal un atkal uzrāda mūsu nepilnības un grēkus. Kad atzīstam un nožēlojam, tad Dievs sāk savus apsolījumus pildīt. Dievs ir taisnīgs un ļoti pacietīgs. Pagaidām man tā pietrūkst. Arī to es lūdzu no Dieva. Vienīgi Viņam gods un slava!


Foto no personīgā arhīva