Kādā no brīžiem es sapratu, ka tas tik tiešām ir viegli, ka ir Kāds, uz kuru var paļauties — ne tikai domāt, kā būtu pareizi, bet, ka Kāds tevi vada. Tas bija brīdis, kad es apjēdzu: jā, Dievs ir manī, un es vēlos dzīvot tādu dzīvi, kādu dzīvo mana sieva. Tagad es daudz runāju ar Dievu un varu no sirds apliecināt, ka Jēzus Kristus ir mans Kungs un Glābējs.
Par savu izaugsmi ticībā man ļoti jāpateicas Pēterim Sproģim un Ģirtam Ašnevicam. Pēteri es iepazinu sporta zālē, un turpmāk dzīvē sarunas ar viņu arvien vairāk tuvinājušas mani patiesai mīlestībai un mērķtiecīgai dzīvei. Ģirta vārdi, iedrošinājumi un lūgšanas manī radīja ļoti spēcīgas emocijas un deva izšķirīgo grūdienu, lai es apliecinātu savu ticību un mīlestību Dievam.
Ik dienu pateicos Dievam par to, kā Viņš mani vada gan darbos, gan domās. Savā trenera darbā gūstu patiesu gandarījumu, kad redzu, kā mani audzēkņi spēj kalpot Dievam, pagodināt Viņu,realizējot Viņa dāvātos talantus. Ir svarīgi, lai mēs ar mīlestību ģimenē viens pret otru, pret bērniem un pret citiem varētu apliecināt Dievam pateicību un mīlestību ik dienas. Mīlestība — tā ir mana motivācija arī trenera darbā, palīdzot dažāda vecuma vieglatlētiem augt un attīstīties gan fiziski, gan garīgi šajā dzīvē.
Foto autori: Guntis Bērziņš, Maksims Matlahovs