Paļaujies uz Dievu, un visas tavas ikdienas lietas tev pašam paliks mazsvarīgas. Viņš visu tavā dzīvē jau ir sakārtojis un nokārtojis, tev tikai ir jādod zaļā gaisma Viņam darboties caur tevi. Lai cik jokaini tas neizklausītos, katram tavas dzīves notikumam, kas pēc tavām domām varbūt šķiet sīks un neievērojams, ir jēga, un tas ir nepieciešams, lai tu paceltos jaunā dzīves līmenī.
Mana pirmā darba pieredze bija privātajā skolā pie ļoti laba un dzīvesgudra cilvēka, kam rūpēja sava darbinieka labklājība un drošības izjūta dzīvē. Skolas direktore Ināriņa vienmēr bija gatava palīdzēt, atbalstīja gan darbā, gan ārpus tā. Privātajā skolā strādāju tāpēc, ka varēju apvienot sportošanu ar nepilnu darba slodzi un mācībām. Vēlāk sāku strādāt citu darbu, kas bija saistīts ar to, ko patiesi vēlos dzīvē darīt — darboties vieglatlētikā, trenēt bērnus un organizēt sacensības. Aizejot no darba privātajā skolā, uzreiz nāca šāds piedāvājums, pat neko nemeklējot. Tā bija īsta izdzīvošanas skola. Bet man kā bijušajai sportistei izaicinājums un sevis pierādīšana bija īstā motivācija.
Reiz, tiekoties ar privātās skolas direktori Ināru Kalniņu, teicu viņai, ka ļoti trūkst viņas klātbūtnes, siltās darba vietas gaisotnes un kolektīva. Atzinu, ka brīžiem nezinu, ko iesākt un kā rīkoties, šaubos, vai esmu uz pareizā ceļa, jo laiku pa laikam liekas, ka nesaprotu cilvēkus, nav īsto komunikācijas spēju utt. Viņa man ar smaidu atbildēja: “Sandra, tu taču skrēji barjeras, tu esi pieradusi aizķerties, krist un celties augšā, skriet tālāk.” Šie vārdi man bieži stāv prātā, kad darbā rodas sarežģījumi un gribas nolaist rokas.
Tagad redzu, ka Dievs caur sportu man ir iemācījis: ja nesanāk ar pirmo reizi, tad trenējies, kamēr sanāks. Man mīļākā vieglatlētikas disciplīna bija 400 metru barjerotā distance, un tajā ir jāpārvar desmit barjeras, īstajā laikā jāsamaina kājas, jānoķer gadalaikam atbilstošs skrējiena ritms un tas viss jāsaliek kopā, lai iegūtu labu rezultātu. Treniņos darīju daudz, un bija visi rādītāji, lai sasniegtu labus rezultātus, bet sacensībās vienmēr kaut kas nesanāca, lai parādītu to, uz ko biju spējīga. Bet tieši sava mūža pēdējā startā uzrādīju to rezultātu, uz ko biju spējīga, un pat labāku. Toreiz biju koncentrējusies un nepielaidu domu, ka kaut kāds apstāklis varētu patraucēt.Vienīgā doma bija šāda — citas iespējas nebūs.
Arī šī brīža grūtajā dzīves posmā, kad liekas, ka viss mans ieguldītais darbs tiek iznīcināts tikai cilvēku ambīciju dēļ, Dievs nāk ar tik lielisku iespēju sniegt liecību par Viņa darbu manā dzīvē, un es ticu, ka kādu, kurš ir līdzīgā situācijā,tas var iedrošināt.
Caur grūtībām esmu kļuvusi stiprāka, ir iegūta vēl lielāka pārliecība par savām spējām un kāda būtiska dzīves pieredze. Esmu aizvērusi durvis tur, kur es vairs nevaru palīdzēt, bet, aizverot vienas durvis, man atvērās citas, nesot jaunus izaicinājumus, pieredzi un darbošanās iespējas sfērā, kas man tik ļoti tuva un mīļa, — bērni un vieglatlētika.
Paldies Debesu Tēvam par notikumiem, kas manu skatījumu uz dzīvi un darbu pavērsuši plašākā redzējumā. Šis dzīves posms nebija ideāls skrējiens, bet priekšā vēl daudz iespēju, un zinu, ka viens noteikti būs ideāls…Galvenais paļauties un uzticēties, ka Dievam ir vislabākais treniņu plāns manai dzīvei.
Foto autori: Guntis Bērziņš, Maksims Matlahovs
Menu