Mana dzīve sākās 1995. gada 23. martā, kad pasaulē nācu es — vesela, skaista meitenīte. Dievs mani svētīja ar brīnišķīgu un mīlošu ģimeni, kurā esmu uzaugusi par to, kas esmu pašlaik. Tomēr savā dzīvē šīs svētības man bija grūti saskatīt, jo mana sirds nepazina Jēzu. Taču Dievs mani tik ļoti mīlēja, ka ļāva man iepazīt Viņa mīlestību, rūpes un gādību netipiskā un sāpīgā veidā.
Astoņpadsmit gadu vecumā es cietu smagā autoavārijā, kā rezultātā tika lauzts mugurkauls. Atgūstot samaņu, gulēdama uz lauka, kur tiku izsviesta no mašīnas, apzinājos, ka nejūtu savas kājas. Mans tētis bija atsteidzies uz notikuma vietu,turēja manu rociņu un mierināja, kamēr es viņam teicu: “Es nejūtu kājas, bet es jutīšu!” Pārējiem teicu, lai lūdz par mani Dievu.
Šajā dzīves viszemākajā punktā atnāca Gaisma. Mana dzīves Gaisma! Notikumam sekoja neskaitāmas asaras un sāpes, nodevība un vientulības brīži, kuros mans vienīgais glābiņš bija Dievs un Viņa mīlestība, miers, gādība. Caur laimes un prieka brīžiem, caur bēdu ielejām – Dievs vienmēr mani sargāja. Kaut arī bija grūti saprast, kāpēc tieši es, kāpēc tieši ar mani tas noticis, es to atstāju Dieva rokās, es uzticējos un paļāvos, ka tas ir Dieva plāns, un es esmu tā,kas to spēj panest.
Bija pagājuši trīs gadi pēc avārijas, un reiz, braucot automašīnā, aizdomājos par savu dzīvi, kurā strauji mainījās cilvēki, tika piedzīvotas lielas sāpes. Prātoju, kāpēc Dievs man ar to visu liek sastapties, līdz Viņš sāka runāt ar mani, likdams saprast, ka avārija, ratiņkrēsls un viss notiekošais ir nevis mans sods, bet mana iespēja. Sirdī pieņēmu šo patiesību, un kopš tās dienas mana dzīve ir mainījusies līdz nepazīšanai. Nepagāja ne divas nedēļas pēc šīs atklāsmes, un ar mani sazinājās mana tagadējā trenere, jautādama, vai vēlos izmēģināt savus spēkus parabobslejā. Norunājām tikšanos, kurā tiku iepazīstināta ar Latvijā jau esošo un vadošo sportistu šajā sporta veidā. Izskanēja jautājums, vai esmu ar mieru jau pēc mēneša doties uz treniņnometni Amerikā, Parksitijā. Tajā brīdī Dievs apstiprināja manas pārdomas un Viņa atbildi — IESPĒJA — šī ir jauna iespēja! Kopš tā laika es savu dzīvi esmu pārvērtusi par vienu lielu iespēju. Es esmu atvērta visam, ko Dievs man dod, visam, ko Dievs man paredzējis, un pieņemu izaicinājumus, ar kuriem Viņš mani pārbauda pat vissarežģītākajos veidos.
Viens no lielākajiem izaicinājumiem bija bailes no ātruma, kas mani vajāja pēc avārijas. Bobsleja kamanas pārsniedz spidometra atzīmi 100 kilometru stundā, bet es pat ar automašīnu kā pasažiere baidījos šādā ātrumā pārvietoties. Taču Dievam viss ir iespējams! Līdz ar pirmajiem braucieniem pa bobsleja trasi manas lielās bailes zuda, vairojās paļāvība, ticība un mīlestība. Sports man ir Dieva dāvana, caur kuru Viņš man atklājas. Katru reizi, kad jūtos nomākta, skumja vai sagrauta, es uzvelku savu sporta tērpu un dodos uz treniņu. Tā laikā Dievs strādā pie manis, liekot fiziski nogurt un visu slikto vai nomācošo aizmest prom. Runājot ar mani, Viņš mani atjauno morāli un emocionāli.
Kad biju jau kādu laiciņu trenējusies un ar Dieva svētību darbojusies šajā sporta veidā, Dievs man deva vienu no vislielākajām iespējām manā dzīvē. 2017. gada 24. novembrī es kļuvu par pirmo sievieti pasaulē, kura vīriešu konkurencē uzvarēja parabobsleja sacensībās. Pasaules kausa izcīņas otrajā posmā Kalgari trasē Kanādā es izcīnīju pirmo vietu. Šo dienu Dievs bija paredzējis tieši man, par to šaubu man nav. Viņš atmaksāja manu centību, manus treniņu laikā iegūtos neskaitāmos zilumus, Viņš atmaksāja arī manu uzticību un paļāvību, ļaudams izjust šo Viņa milzīgo mīlestību. Taču tas bija notikums, caur kuru Dievs pārbaudīja arī to, vai nekļūšu augstprātīga un nepaaugstināšu sevi, vai palikšu uzticīga Viņam.
Un es turpinu uzticēties Viņam ik dienas, jo nespēju beigt pateikties par iespējām, ko Dievs man dāvā. Dienas iet, pagātne paliek aiz muguras, mums ir tikai tagadne un nākotne, ko veidot kopā ar Dievu, tiekot glābtiem caur Viņa mīļo Dēlu Jēzu. Es turpinu veidot mūsu attiecības gan ikdienā, gan ik reizi, kad dodos trasē.Vienmēr pie sevis skaitu Tēvreizi un dziedu dziesmu, kuras vārdi ir šādi: “Vadi, Svētais Gars, kur uzticos bez mēra, pāri ūdeņiem lai eju, kur Tu vien mani sauksi. Vadi mani dziļāk, nekā pats es ietu, kur man ticību Tu celsi, Savā tuvumā, mans Glābēj!”
Un Dievs man ļauj staigāt pāri ūdeņiem, sauc mani jūras dziļumos, un tikai ar Viņa mīlestību es dzīvoju un mīlu, spēju aizskart tik daudzu cilvēku sirdis, kuras mani redz kā lukturi Dieva mīlestībai. Dieva plāni ir neizdibināmi, tādēļ reizēm mums vienkārši jātic, jābūt pacietīgiem un jāpaļaujas, ka kādu dienu Dievs parādīs, kāpēc Viņš tevi vedis tieši pa šīm takām, cauri šīm sāpēm, un katrs līkums, skabarga kājā vai šķērslis ir nozīmīgs, lai tu tagad būtu tas, kas esi!