Jau 20 gadus pazīstu Kristu un esmu kopā ar Viņu. Esmu priecīgs, ka Tas Kungs mani atrada. Viņš tiešām mani atrada un izmainīja manu dzīvi.
Es piedzimu neticīgo ģimenē. Biju pirmais bērns ģimenē. Māte jauna, un mana tēva dzīve ļoti vētraina.(Tas tāds mierīgs apzīmējums.) Mani mazu adoptēja, un es ieguvu tagadējo uzvārdu. Adoptētāji kara laikā slimības dēļ bija zaudējuši savu meitu. Jaunā ģimene par mani ļoti rūpējās. Vienmēr bija labs ēdiens, tīrs un kārtīgs apģērbs, pietiekama uzmanība. Augu pilnvērtīgu bērna un pusaudža dzīvi. Diemžēl nedzirdēju sarunās vārdus Jēzus Kristus un Dievs.
Padomju laikos nebija datoru un katram pusaudzim brīvais laiks bija aizpildīts ar sportošanu, riteņbraukšanu un citām aktivitātēm svaigā gaisā. Pļaviņā kopā ar citiem puikām spēlējām futbolu. Tur bieži bija piesieta kaza, kas mums traucēja. Pārspraudām mietiņu, un kazai tikagrāvmala, kur slikta zāle.Kaza piederēja senioriem, kurus visa mazpilsētiņa Mazsalaca zināja kā baptistus.Ticot padomju propagandai,zinājām, ka baptisti ir slikti un lētticīgi cilvēciņi. Pilsētiņā bija baptistu baznīca, bet vecāki uz to norādīja kā bīstamu vietu, kur bērniem aizliedza tuvoties. Tagad Dievs man ir atklājis, ka šie ticīgie seniori lūdza Dievu par mums, nerātnajiem puikām, un pēc 20 gadiem viņu lūgšanas tika piepildītas. Dievam ir laba humora izjūta — esmu baptistu draudzē, un mans ceļš pie Dieva ir sācies ar kazas palīdzību.
Kad man bija 14 gadu, ar divu gadu intervālu mani audžuvecāki nomira, tādēļ mācījos internātskolā, kur bērni dzīvoja visu mācību laiku, bet brīvlaikos brauca pie saviem aizbildņiem. Par mani rūpējās bijusī kaimiņiene. Pabeidzu vidusskolu un tad (pēc maniem tā laika uzskatiem) sāku dzīvi ar pilnu krūti. Audžuvecāki bija atstājuši nelielu mantojumu, tādēļ bija daudz tā saucamo draugu,alkohola un pērkamas sievietes. Pēc neilga laika vairs nebija nekā. Viss bija beidzies. Jāmeklē darbs, lai nopelnītu maizei. Saņēmu arī pavēsti, ka jādodas dienestā Padomju armijā. Nonācu skaistajā Gruzijā, desanta bataljonā. Apguvu prasmes, ko karavīriem mācīja. Uzsvars bija uz dažādām cīņas mākslām, un tās man patika. Kad dienests beidzās, es kā jauneklis spēka plaukumā atgriezos mājās.
Ikdienā strādāju un brīvdienās vajadzēja atpūsties — izdzert kādu stiprāku dzērienu un aiziet uz diskotēku. Tāda bija mana dzīve.Vienā no izklaides reizēm izcēlās konflikts un kautiņš. Armijā kaušanās mākslu biju apguvis labi un reālajā situācijā biju uzvarētājs, bet saņēmu sodu par savu rīcību, jo bija vairāki cietušie ar miesas bojājumiem. Man piešķīra laiku pārdomām, skatoties uz rūtainu sauli. Arī tas bija manas dzīves Dieva plānā. 80. gadu vidū cietumu sāka apmeklēt kapelāni. Interesentiem notika dievkalpojumi un dāvināja kristīgo literatūru. Lasīju liecības, dažādus stāstus par notikumiem kristiešu dzīvēs. Likās, ka es arī tāds varētu būt. Pienāca termiņa beigas, un es nokļuvu brīvajā pasaulē. Bet tāda brīvība — ar iepriekšējiem draugiem un bez Jēzus — nav nekas labs. Pēc pavisam neilga laika par smagāku noziegumu nonācu atpakaļ tur, no kurienes biju iznācis. Dieva pārmācība notiek vairākas reizes. Atkal lasīju un tikos ar kapelāniem. Sāku lūgt Dievu. Labu kontaktu atradu ar pareizticīgo batjušku. Biju kļuvis pazemīgs (manuprāt), bučoju viņam roku. Turpināju lasīt un lūgt, kamēr beidzās mana cietumnieka dzīve.
Pēc atbrīvošanas nonācu Rīgas ielās, jo sapratu, ka tad, ja atgriezīšos pie vecajiem draugiem, atkal viss sāksies no sākuma. Kādā bukletā biju redzējis adresi Matīsa iela 50b. Kājas pašas aiznesa uz turieni. Notika lūgšanu sanāksme. Pēc tās pienāca cilvēks, kam izstāstīju, kas es esmu un kāda ir situācija. Viņš teica: “Mēs veidojam centru tādiem cilvēkiem. Vari dabūt mājvietu. Mums ir kopīgas lūgšanas. Ēdiena arī mums ir gana.” Biju nokļuvis tur, kur es vēlējos, lai varētu pieaugt Kristū.Man piedāvāja darbu Mateja baznīcā dažādu piebūvju celtniecībā, kur strādāju ne tikai par vēdera tiesu, bet arī saņēmu algu. Brīnums, ka to negribēju nodzert. Dievs patiesi bija mani izmainījis.
Dzīvoju Zilajā krustā, kur notika regulāras lūgšanu sapulces un Bībeles studijas. Piedalījāmies mēs un arī citi cilvēki. Uz sapulcēm nāca meitene ar skaistu, garu bizi. Dievs manās acīs un sirdī ielika bizi. Sāku sarunāties ar šo meiteni un vēlējos, lai viņa kļūtu par manu sievu. Meitene man uzlika prasības — atmest smēķēšanu un kristīties. Pirmais uzdevums bija ar saviem spēkiem neizpildāms. Lūdzu palīdzību Dievam, un tas izdevās. Pēc šīs lūgšanas vairs nesmēķēju. Apliecināju savu piederību Kristum ar ūdens kristību. Pēc pāris mēnešiem apprecēju meiteni ar bizi.
Kopā gājām uz baznīcu, un Dievs kārtoja un veidoja mūsu kopdzīvi. Kopā īrējām mājokli. Katru dzīvei nepieciešamo lietiņu dāvāja vienmēr labais Dievs. Dažreiz paši nesapratām, no kurienes tas nācis.Atradu pienācīgu darbu. Neviens darba devējs nav uzdevis jautājumu: “Kāda ir bijusi tava dzīve?” Dievs visus melnos traipus ir nomazgājis.
Latvijā sāka ienākt florbols. Iemācījos un sāku spēlēt virslīgā. Savas prasmes sāku pasniegt jauniešiem. Trenējāmies un braucām uz sacensībām. Guvām panākumus un par tiem priecājāmies.
Dievs mūsu ģimenē dāvāja meitu, kaut gan ārsti bija teikuši manai sievai, ka tas nav iespējams. Dievs domāja pavisam citādi. Strādājām kristīgajā bērnu patversmē. Ar laiku kļuvām par aizbildņiem diviem puikām. Atsaucāmies aicinājumam un kļuvām par audžuģimeni, kurā pašvaldība periodiski ievietoja bērnus. Tā pagāja vairāki gadi. Un tad, 41 gada vecumā, piedzīvoju pirmo insultu. Pēc pusgada ar Dieva palīdzību gandrīz pilnībā atjaunojos. Diemžēl, kad pēc pieciem gadiem notika otrais insults, daudz smagāks, ar vīrieša spītību pretojos un laikus neizsaucuārstus.Tagad esmu ar kustību traucējumiem.
Tomēr ar to mana šīs zemes dzīve, paldies Dievam, neapstājās. Tā kā ar divriteni braukt vairs nevarēju, sāku internetā skatīties trīsriteņus pieaugušajiem. Uzzināju par paraolimpisko riteņbraukšanu, un pēc manām idejām un skicēm kopā ar draugiem inženieriem uztaisījām sporta trīsriteni. Ar to piedalījos UCI pasaules kausa posmā Itālijā.
Vaivaru rehabilitācijas centrā pamēģināju bočia.Tā ir bumbu ripināšanas sporta spēle, kas pielāgota cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Sāku braukt uz kopīgu uzspēlēšanu, un tas man ļoti iepatikās. Šis ir ļoti demokrātisks sporta veids, kas pa spēkam katram,tādēļ ceru, ka varēšu palīdzēt to attīstīt Latvijā. Visu virzību nododu Dieva rokās.
Dievs no mātes miesām ir bijis ar mani. Dzīves gājums nav bijis leiputrija. Īstā laikā esmu izdarījis izvēli sekot Viņam. Zinu, ka Viņš ir cietis pie krusta par maniem grēkiem. Es apzinos, kas ir mani grēki. Viņš ir cietis manis dēļ. Slava un pateicība Viņam par to vienmēr!
Foto: Diāna Ponaskova, personīgais arhīvs