Skolas laikā četrus gadus nodarbojos ar šorttreku. Sporta ārsts teica, ka esmu pārāk garš un tievs šim sporta veidam, ka nepieciešams vairāk attīstīt muskulatūru. Sāku iet uz trenažieru zāli. Līdz ar muskuļiem auga pašapziņa un arī lielais ego, kas sāka visu uzmanību vērst uz sevi un ārējo izskatu. Kad mācījos augstskolas 1. kursā, strādājot laukos pie darbagalda, smagi sakropļoju kreisās rokas pirkstus. Tas pilnībā iznīcināja manu celtni, ko pats biju būvējis savā dzīvē. Man nepalika pilnīgi nekā, pie kā pieturēties.
Dzīvei pilnībā pazuda jēga, jo nezināju, vai vispār kādreiz spēšu darīt to, ko pirms tam darīju. Visa mana identitāte bija tajā, kā es izskatījos, ko es darīju un kas man piederēja. Vienā mirklī tas viss bija sagrauts. Esot slimnīcā, meklēju glābiņu, jo murgi un bailes man mācās virsū. Es zināju par Dievu un saucu uz Viņu, bet nesaņēmu nekādu atbildi. Tad atcerējos par Jēzu un saucu uz Jēzu, un Jēzus atsaucās. Mani pārņēma miers, un bailes pazuda. Tas bija tik pārdabiski, ka Jēzus Vārdā tās balsis, kas stāstīja, ka dzīvei nav jēgas,vienkārši apklusa. Vēlāk man tika veiktas vairākas sarežģītas operācijas, kuru rezultātā tika pārstādīti trīs pirksti no kājas uz kreiso roku, atjaunojot daļēju tās funkcionalitāti. Nezināju, kā tas ietekmēs staigāšanu, bet miers un paļāvības sēkla uz Kungu bija iesēta. Rehabilitācijas laikā nāca sevis žēlošanas periods un žēlošanas pieprasījums no citiem.
Pēc tam nāca vēlme sevi pierādīt, ka varu kaut ko vairāk, un es atsāku apmeklēt trenažieru zāli. Vēlāk tas no fiziskās formas uzlabošanas atkal pārauga par dzīšanos pēc iespējami lielāka spēka un muskuļiem. Trenējoties kļuvu spēcīgāks un muskuļaināks nekā jebkad iepriekš. Kādā vakarā piekritu draudzenes (viņa tagad ir mana sieva) uzaicinājumam paskriet, un pamazām man iepatikās arī skriešana. Tā nu sāku gan skriet, gan apmeklēt trenažieru zāli. Draudzenes iespaidā sāku piedalīties arī skriešanas sacensībās, un rezultāti iesācēja līmenim bija labi. Dievs man atsūtīja treneri, kurš piedāvāja trenēties pie viņa un sākt to darīt divas reizes dienā. Bija šaubas, vai tas ir iespējams — strādāt un tik daudz laika veltīt treniņiem. Piekritu trenēties, un Dievs man iemācīja plānošanu nedēļas griezumā, nevis tikai pēc esošās dienas izjūtām un noskaņojuma. Gada laikā nometu 15 kg muskuļu, kurus biju audzējis, lejot sviedrus trenažieru zālē. Sapratu, ka Dievs man bija devis skriešanas talantu, tas visu laiku bija manī, bet es gribēju darīt kaut ko citu, lai izpelnītos apkārtējo cilvēku atzinību, uzslavas un novērtējumu par fizisko izskatu.
Sports kopā ar Dievu nav vienkārši sports.Tās ir daudzas mācību stundas kopā ar Dievu, jo Viņš spēj atklāt un palīdzēt visās sfērās. Jēzus ir mans personīgais Treneris, kurš ir klāt katrā treniņā. Viņš ir labs klausītājs,kad es ar Viņu runāju, kā arī patiess padoma devējs, kad esmu gatavs Viņā klausīties. Skrienot sacensībās, visi vēlas uzvarēt, bet ne vienmēr tā notiek. Kā reaģēt brīžos, kad četrās sacensībās no piecām noskrien ceturtajā vietā? Ko Dievs caur to māca? Kad apzināmies, ka Dievs visu kontrolē (arī neveiksmes, vilšanos un ceturtās vietas), tad varam pateikties Viņam arī par grūtībām. Cenšos skatīties nevis uz to, kāds ir rezultāts,bet ko esmu iemācījies ceļā uz šo rezultātu. Cenšos katru dienu izmantot kā mācību stundu, lai pieaugtu Jēzus līdzībā, uz ko Viņš mūs ir aicinājis.
Edgara Dreimaņa foto un no personīgā arhīva