Vēlos pastāstīt tev par to, kā es ieguvu patiesu prieku, kas šobrīd piepilda manu dzīvi. Agrāk tā nebija. Manā dzīvē vienmēr bija pietrūcis īstas laimes, nebija prieka. Tiešām pietrūka tāda patiesa prieka.
Kad mācījos vidusskolā Valmierā, nevarēju sagaidīt, kad man būs 18 gadu un varēšu doties uz deju klubiem kopā ar klasesbiedriem un draugiem. Sasniedzot pilngadību, ieguvu prieku, jo beidzot varēju doties uz klubiem, lietot alkoholu, es biju pati savas dzīves noteicēja. Es domāju, ka man jāatrod puisis, jāapprecas, jāaiziet prom no ģimenes un tad es beidzot būšu laimīga. Patiesībā man bija attiecības ar dažiem puišiem, bet ik reizi nācās vilties. Es izlikos, ka esmu laimīga, bet, tiklīdz pienāca vakars, tā vien gribējās raudāt spilvenā par visu to, kas man apkārt notiek.
Bija palikušas pāris nedēļas līdz 12. klases izlaidumam, kad draugi Mareks un Sandris uzaicināja mani uz kristīgu vasaras nometni jauniešiem. Es ne mirkli nevilcinājos un piekritu, lai gan zināju, ka tā ir kristīgā nometne. Jau kopš bērnības man bija pārliecība par to, ka ir jābūt kaut kam augstākam. Nometnē nevienu īsti nepazinu, tādēļ sākumā man bija bail, bet vēlāk mani šokēja tas, ka visi šie jaunieši bija tik laimīgi un dzīvespriecīgi. “Kāpēc?” jautāju sev. “Es arī gribu tāda būt!” Pamanīju, ka visus jauniešus vienoja ticība Dievam. Vai tieši tāpēc viņi bija no sirds laimīgi? Jā, patiesi! Tagad es zinu, ka Bībelē ir atbilde: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.”
Ticība Jēzum (Dieva Dēlam) viņus izglāba, un arī es gribēju būt glābta. Neilgi pēc nometnes iestājos Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā un sāku mācīties par sporta skolotāju un volejbola treneri. Kāda meitene, kura arī dzīvoja LSPA kopmītnēs, man izskaidroja, kādēļ ir svarīgi izdarīt izvēli ticēt Jēzum, un to, ka Dievs tieši ar mani (un arī tevi) vēlas veidot personīgas attiecības. Es izdarīju savu izvēli, un tā bija mana laimīgākā diena dzīvē.
Agrāk man bija bail nomirt, un vienmēr domāju, kas ar mani notiks pēc nāves, bet tagad es zinu, ka varu paļauties uz Dieva apsolījumu par mūžīgo dzīvību, tādēļ varu būt laimīga, lai arī kas notiktu.
Līdz ar ticību Jēzum esmu kļuvusi patiesi laimīga, esmu sapratusi, ka alkoholu nav vērts lietot, jo tas visu sabojā un nodarījis tikai postu manā dzīvē. Uz mirkli ir labi, bet pēc tam — pilnīgs tukšums.
Manas attiecības ģimenē ir mainījušās pilnībā. Ja agrāk biju egoistiska un domāju lielākoties par sevi, tad tagad esmu sapratusi, ka nekas nevar būt jaukāks par to, kā iepriecināt citus un izbaudīt katru Dieva dāvāto dienu.
Foto no personīgā arhīva