Ar vieglatlētiku sāku nodarboties 6. klasē. Ierosmi man deva sporta skolotājs Jeranovičs, kurš manī pamanīja skrējēja dotības: “Tev tāds vijīgs solis, es ieteiktu trenēties vidusdistanču skriešanā.” Tajā laikā Eglainē parādījās Ilūkstes sporta skolas direktors Henriks Slavinskis, kurš manī tā pa īstam piešķīla mīlestību uz sportu. Viņš mācēja aizraut ar sportu, tā ideāliem, un es kopā ar dažiem saviem klasesbiedriem burtiski saslimu ar vieglatlētiku. Vidusskolā tiku līdz pirmajai sporta klasei un pirmajam trijniekam savā vecuma grupā Latvijā, skrienot 800 un 1500 metrus.
Pēc vidusskolas iestājos Politehniskajā institūtā, apguvu automatizēto vadību sistēmu inženiera specialitāti. Bet 5. kursā sāku just, ka man ar esošo ir par maz, dzīvei trūka dziļākas jēgas.Tolaik jau biju beidzis nodarboties ar vieglatlētiku un trenējos karatē. Caur šo austrumu cīņas veidu es nonācu pie jogas, kas sludināja — ejot pa šo ceļu, tu sasniegsi piepildījumu, svētlaimi. Tā caur jogu es atklāju esamības garīgo dimensiju un nonācu pie ticības Dievam. Sākumā tikai apjautu, ka Dievs tomēr ir, bet skaidri nezināju, kāds Viņš ir. Joprojām uzskatīju, ka kristietība ir novecojusi, un sākumā pie Dieva gribēju nonākt caur Austrumiem. Meklēju atbildes budismā, hinduismā, katru dienu no rītiem stāvēju uz galvas, piespiedu sevi sēdēt lotosa pozā. Fiziskā ziņā biju sasniedzis daudz, bet garīgās pieredzes jomā gāja daudz grūtāk. Pagāja vairāki gadi, un jutu, ka kaut kas te nestrādā. Ieliku visu sevi šajā praksē, tāpat kā savulaik vieglatlētikā, bet jutos tikpat tālu no Dieva kā pirms tam. Šādā nopietnu pārdomu periodā 1980. gada rudenī satiku jaunu kristiešu grupu, kuras dalībnieki piederēja pie dažādām konfesijām. Pateicoties viņiem, sapratu, ka Jēzus var būt tas tilts starp mani un Dievu, kuru esmu meklējis. Pēc tam, kad es to pieņēmu, 25 gadu vecumā man tā pa īstam sāka atklāties Labā Vēsts — Evaņģēlijs. Privātā veidā sāku sludināt šo vēsti citiem (ne baznīcā, jo tolaik tas bija atļauts tikai garīdzniekiem).
Kaut arī es jau biju sācis sabiedriskā kārtā strādāt par karatē treneri, pēc garākām pārdomām nolēmu atteikties no šī Austrumu cīņas veida. Pieteicos uz pārrunām ar savu treneri un skolotāju Oļegu Onopčenko, un viņš respektēja manu lēmumu. Kad 1990. gadā sapratu, ka Dievs mani aicina kļūt par priesteri un es pateicu — jā, mani pārņēma miers un brīnišķīga iekšējās brīvības izjūta.
Es velku paralēles starp sportu un reliģiju, jo gan viens, gan otrs pieprasa lielu iekšējo disciplīnu. Ļoti bieži ir jāaizliedz pašam sevi un jātiek pāri savam es negribu vai nevaru. Tas norūda cilvēka miesu un garu. Tikai rūdīts sportists var atteikties no daudz kā, lai mērķtiecīgi tuvotos savam mērķim. Reliģijā ir tāpat, tāpēc ticīgam sportistam ir lielāka brīvības pakāpe. Ticība sportistam palīdz atteikties no īslaicīgiem labumiem, neliek lieki dižoties ar savu spēku vai veiklību, ļauj atsacīties no negodīgiem paņēmieniem uzvaras gūšanā. Manuprāt, reliģija attīra sportista motivāciju, un tad viņš var visus savus spēkus veltīt augstu rezultātu sasniegšanai, neiekrītot dažāda veida lamatās. Sports apvieno cilvēkus neatkarīgi no rases, mantiskā stāvokļa un pasaules uzskata un palīdz mums ieraudzīt, cik liela loma mērķu sasniegšanā ir godīgumam un mērķtiecībai. Ja sportā tevi nevada iedzīvošanās kāre, ja tas nav kļuvis par biznesu vai ambīciju apmierināšanas instrumentu, tad tas var ievest tevi esamības dziļākajā būtībā, kur mājo Dievs.
Vladislava Proškina foto (F64 Photo Agency)